Pastāstīšu kā kaimiņiene Gunta vasarā čiepa no mūsu dārza un tas viss beidzās (1)

Baiba, nu paskaties, kāda svētība! Gunta parasti pārliecās pār kopējo žogu tieši tajā brīdī, kad es, saliekusies kamolā, ravēju burkānus. — Ir jādalās, Baibiņ. Bet tu tik būvē žogus

Es toreiz tikai palaboju cepuri. Klusējot. Kurš gan zināja, ka manai kaimiņienei, cienījamai pedagoģei un dzejas mīļotājai, “dalīties” nav lūgums. Tas ir rīcības plāns. Vienpusējs. Tas viss nesākās ar nočieptiem dārzeņiem. Tas sākās ar maniem tomātiem.

Dārznieka lepnums. Šķirni “Vērša sirds” es loloju kā pašas bērnus. Stādus apgaismoju ar violetajām lampām jau kopš marta. Skraidīju ar tiem pa dzīvokli, rūdīju uz balkona. Un reizē ar augustu tie nogatavojās. Milzīgi, smagi, koši rozā. Miziņa plāna, plīst no viena pieskāriena. Piektdienas vakarā es apstaigāju savus valdījumus. Uz krūma pie siltumnīcas karājās “čempions”. Grami septiņi simti, ne mazāk.

“Lai pastāv līdz svētdienai,” es nolēmu. “Uzkrās cukuru.”

Jau iztēlojos, kā to sagriezīšu. Uzbēršu rupjo sāli. Uzpilināšu smaržīgu lauku eļļu… Svētdienas rītā krūms bija tukšs. Ne drumslu uz zemes. Ne putnu knābju pēdu. Kāts glīti nolauzts. It kā tomāts pats būtu sakravājis koferi un aizbraucis uz Rīgu.

— Andri, tu apēdi? — es iebrāzos verandā, kur vīrs slinki dzēra kafiju.

— Baiba, kas tev lēcies? Es taviem džungļiem vispār netuvojos. Baidos sapīties. Varbūt nokrita?

Mēs izložņājām visu zem krūma. Tukšs. Pazuda vēl trīs lieli gurķi. Un puse dobes ar agrajām zemenēm, kuras es taupīju mazbērniem.

— Putni, — pēkšņi paziņoja vīrs. — Vai eži.

— Eži neaiznes kabačus, Andri! — es bakstīju ar pirkstu tukšajā zemē. Vēl vakar tur gulēja cukīni pagales izmērā. — Tas ir divkājains ezis.

Nākamajās brīvdienās vēsture atkārtojās. Pazuda paprika. Pati skaistākā, dzeltenā, spīdīgā. Un atkal — glīti, izlases kārtībā. Tikai pats labākais. Man uznāca dusmas. Runa jau nav par ēdienu. Mēs ar vīru strādājam, par pensiju nesūdzamies. Varam atļauties nopirkt dārzeņus tirgū vai veikalā pie mājām. Runa ir par darbu. Tu trīs mēnešus klanies katram asnam. Lej ar siltu ūdeni. Pazarītes izlauz. Bet kāds atnāk un paņem rezultātu vienkārši tāpēc, ka viņam sagribējās.

Tas ir aizvainojoši. It kā jūs būtu noadījusi džemperi, bet kāds pienāktu, novilktu to jums un nosviestu: “Nu, tev taču vēl dzija ir, uzadīsi jaunu.”

— Ai, liecies mierā, — rauca degunu Andris. — Nenoskaidrosim. Slazdus es nelikšu. Vēl trūka tikai sacensības te rīkot.

Bet es esmu spītīga.

Izdomāju noķert šo putnu vai ezi

Trešdienā es pateicu vīram.

— Es šodien nebraukšu uz pilsētu atpakaļ, — es sameloju, ne mirkšķinot. — Palikšu pa nakti vasarnīcā. Paelpošu svaigu gaisu.

Viņš aizbrauca, pagrozot vien galvu. Tiklīdz mašīna nozuda aiz pagrieziena, es sāku gatavoties. Gaismu mājā neslēdzu. Tējkannu nevārīju. Iedzinu suni mājā, lai nerej. Pati ietinos dūnu jakā un apsēdos pirts priekštelpā. No turienes pa mazu lodziņu lieliski varēja pārredzēt visu dārzu. Un žogu, kas dalīja mūsu zemes gabalu no Guntas gabala. Nakts vilkās bezgalīgi. Čirkstēja circenīši. Kaut kur tālu rājās ciema suņi.

Ap trijiem naktī es sāku justies kā pilnīga muļķe. Sēžu pirtī. Salstu. Sargāju tomātus. Pieaugusi sieviete, bijusī nodaļas vadītāja. Smiekli, un tikai. “Tūlīt iešu gulēt,” es nodomāju, kad debesis sāka kļūt pelēcīgas. Un te pēkšņi upeņu krūms pie žoga sakustējās. Es noberzu stiklu ar piedurkni.

Rīta vizīte

Rīta miglā, tieši piecos no rīta, pinuma žogs pēkšņi nedabiski izliecās. Izrādījās, tur, pašā apakšā, aiz kuplajiem zariem, rēgojās glīti ar knaiblēm izgriezts caurums. Vispirms parādījās plastmasas spainis. Tik pazīstams. Balts ar ķirsīšiem. Un pēc tam, vaidot un pūšot, manā teritorijā ieplūda Gunta.

Es sastingstu. Kaimiņiene iztaisnojās. Notrausa ceļgalus. Un palaboja… cepurīti. Jā, jā, viņa bija savā nemainīgajā salmu cepurītē ar izbalējušu ziedu. Viņa neizskatījās pēc garnadzes. Bet gan pēc saimnieces, kas iznākusi revīzijā. Viņa nesteidzās. Neskatījās apkārt. Saimnieciski piegāja pie manas paprikas dobes. Kritiski apskatīja krūmus. Izvēlējās pašus lielākos, nogatavojušos augļus. Un ar veiklu, atstrādātu kustību iemeta tos spainī.

— Tā, šis vēl zaļš, lai pakarājas, — viņa nomurmināja balsī. — Bet šis pārgatavosies, jādodas glābt.

“Glābt”?! Manī viss uzvārījās. Viņa pārgāja pie tomātiem. Tiem pašiem, jaunajiem, kas nedēļas laikā bija ienākušies. Krakšķis — un tomāts spainī. Krakšķis — otrs. Es izvilku telefonu. Ieslēdzu kameru. Klusiņām pastūmu durvis. Gunta stāvēja ar muguru pret mani. Noliekusies pār burkānu dobi. Viņa rāva saknes, nopurināja tās pret lakstiem un lika savā traukā. Spainis jau bija pilns ar kaudzi. Es piegāju gandrīz klāt. Elpa aizrāvās, bet roka ar telefonu palika stingra.

— Labrīt, Gunta! — mana balss atskanēja negaidīti skaļi. — Kā raža?

Uzdrīkstēšanās sirdsapziņas vietā: kaimiņiene nolēma, ka mans dārzs ir kopīgs

Intelektuāla pretestība. Viņa nesatrūkās. Neizmeta spaini. Pat nemēģināja bēgt. Gunta lēnām iztaisnojās, sakārtoja halātu un paskatījās uz mani. Skatiens bija tāds, it kā es būtu ielauzusies viņas guļamistabā bez klauvēšanas.

— Baiba? — balsī skanēja neviltots pārsteigums. — Bet kāpēc tu neesi pilsētā? Ir taču trešdiena.

Es apjuku. Telefons manā rokā turpināja ierakstīt video.

— Gunta, — es centos runāt mierīgi, lai gan balss skanēja asi. — Nolieciet spaini. Tas ir mans.

Kaimiņiene nopūtās. Palaboja cepurīti. Un paskatījās uz mani kā uz nolaidīgu skolnieci, kura pie tāfeles pateikusi muļķību.

— Nu, kādi skaļi vārdi, bērniņ. “Mans”, “tavs”… Fui! Vai tam mūs mācīja literatūra? Es neņemu. Es glābu produktu.

— Glābāt? — es paspēru soli tuvāk, tēmējot kameru uz spaini. — No kā?

— No sapūšanas. — viņa stingri paziņoja.

Viņa runāja tik taisnīgā intonācijā, ka es uz sekundi apšaubīju sevi. Varbūt es tiešām esmu skopule?

— Tu paskaties, cik tev visa kā ir! Hektāri! — viņa ar roku parādīja uz maniem sešiem simtiem kvadrātmetru. — Dārzenis prasa uzmanību. Tas pārgatavojas, plīst. Bet es te, blakus. Redzu — iet zudumā labums. Žēl taču.

Viņa ievilka elpu un piebilda klusāk, ar traģisma pieskaņu:

— Bet man pensija, pati zini, nav kā tiem tur. Man vitamīnus vajag.

— Gunta,  Jūs izgriezāt caurumu žogā. Jūs ienācāt svešā īpašumā. Tas ir pārkāpums.

Viņa nošņāca.

Toties trakākais bija tas ko pēc laika Gunta uzrakstīja zīmītē

Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk